Pārdomas par spārniem

Jonotans piedzima kalnu pasaulē. Tur pilnīgi viss atradās kalnos! Dzīvojamās mājas, veikali un pat skola. Kalnu pasaulē nebija ceļu un pakāpienu, jo cilvēkiem tos nevajadzēja. Viņiem bija spārni, un pārvietoties lidojot bija tik vienkārši! Tikai Jonotans piedzima bez spārniem. Sākumā viņš priecīgi sēdēja tētim uz pleciem un lidoja ar viņu kopā, bet laiks gāja. Jonotanam bija jāiet skolā, un tētim vairs nebija spēka lidot, turot viņu uz pleciem. Jonotans bija atšķirīgs… Viņš nebija piemērots šai pasaulei, bet, iespējams, pasaule nebija piemērota viņam? Un tad vienmēr rodas jautājums, ko tad vajadzētu darīt? “Pielāgot” Jonotanu, lai viņš varētu saviem spēkiem lidot, kur vien vēlas, vai arī sakārtot pasauli tā, lai spētu pārvietoties arī tie, kam spārnu nav?

Mūsu modernajā pasaulē cilvēkiem vēl aizvien nav spārnu, toties ir tik daudz pakāpienu, šauru durvju un augstu sliekšņu! Mūsdienu modernajā pasaulē vēl aizvien ir tik daudz cilvēku, kuriem nav iespēju vienkārši nokļūt tur, kur viņi vēlas, vai vienkārši darīt to, ko viņi gribētu. Šķiet, ka daudz tiek runāts par pieejamību, bet izpratne par šo jautājumu katram ir visai atšķirīga. Tāpēc, šī raksta ietvaros vēlos skaidrot, kas īsti ir pieejamība un kam un kādos gadījumos tā nepieciešama.

Visbiežāk, pieminot vides pieejamību, cilvēki iedomājas cilvēkus ar kustību traucējumiem, ticamāk ratiņkrēslā. Un tas ir saprotami, jo ratiņkrēslu ir viegli pamanīt. Ja ratiņkrēsls nevar izbraukt cauri šaurām durvīm vai pacelties pa dažiem pakāpieniem, tas ir tik acīmredzami un pašsaprotami nepieņemami. No savas daudzu gadu pieredzes ratiņkrēslā zinu, kā uz šo situāciju reaģē cilvēki no malas. Ja ar kādu savu paziņu izeju uz ielas ārpus jau ierastās pieejamās vides, šoks ir gandrīz neizbēgams. Cilvēki nespēj saprast, kā var būt vietas, kurās viņi vienmēr ir brīvi nākuši un gājuši, bet tagad nevar tur ieiet kopā ar mani. Man vienkārši ir jāpaliek uz ielas un jāpagaida – no vienas puses, tik pierasti man, bet tik nepieņemami cilvēkam no malas. Tā ir būvvides, vai reizēm saka – arī fiziskās vides, pieejamība.

Bet, ja palūkojamies plašāk, saprotam, ka cilvēki, kuriem nepieciešama pieejamība, ir ievērojami vairāk, un arī pieejamības jēdziens kļūst ievērojami plašāks. Piemēram, kā jūtas neredzīgs cilvēks, kuram, atnākot uz semināru, jauki smaidoša meitene pie dalībnieku reģistrācijas iespiež rokās lapiņu un saka – te jums būs mūsu pasākuma dienas kārtība. Tur varēsiet izlasīt gan to, kas un kādā kārtībā uzstāsies, gan to, kad gaidāma kafijas pauze un pusdienas. Neredzīgam cilvēkam šī lapiņa ir tikai papīrs, viņš nespēj saskatīt pat tā krāsu, kur nu vēl izlasīt rakstīto… Tā ir tikai papīra lapa kā daudzas citas, neatkarīgi no tā, vai tajā ir vai nav kaut kas rakstīts. Vai arī, kā jūtās nedzirdīgs cilvēks, piemēram, stāvot uz stacijas perona, gaidot vilcienu un piepeši pamanot, ka visi gaidītāji pamazām virzās projām. Iespējams, ka skaļrunī izskanējis brīdinājums, ka vilciens ir atcelts, bet varbūt ir mainījies perons, no kura tas aties. Savukārt, cik nepatīkamā situācijā nonāk jauns cilvēks ar disleksiju, kuram piepeši jaunā mācību iestādē ir neiespējami atrisināt matemātikas uzdevumus, kas bijis tik vienkārši iepriekš, kad uzdevuma nosacījumi bija sagatavoti vieglajā valodā. To sauc par informācijas pieejamību – kas neredzīgiem, nedzirdīgiem cilvēkiem vai arī cilvēkiem ar uztveres traucējumiem ļauj saņemt to pašu informāciju, kas ir pieejama ikvienam citam.

Bet, ja nu sanācis tā, ka kādā bankā ir iekārtots jauks un ērts galdiņš, kur var piebraukt cilvēks ratiņkrēslā, bet bankas darbiniece, spītīgi pārliekusies pāri savai augstajai letei, skaļā balsī mēģina sabļaustīties ar savu klientu, īpaši pat nesatraucoties, ka šo privāto sarunu negribot noklausās visi bankas apmeklētāji. Tas nozīmē, ka bankas darbiniecei neviens nav paskaidrojis, kā labāk rīkoties šādā gadījumā. Tā ir procesa pieejamība, ko ir salīdzinoši vienkārši mainīt un uzlabot, ja vien mēs ticam, ka ir iespējams izmanīt cilvēku attieksmi, attīstot cilvēkos un organizācijās emocionālo inteliģenci. Pieejamības ir tikpat dažādas kā cilvēki, kam tās ir nepieciešamas. Tāpēc, vēloties labu darbu izdarīt, ir svarīgi saprast, vai tā ir pieejamība kādam vienam konkrētam darbiniekam viņa darba vietā vai arī tā ir pieejamība ikvienam kādā publiskā telpā. Ne mazāk svarīgi ir izprast, cik lielā mērā katrā konkrētā situācijā ir iespējams nodrošināt pieejamību. Ja ceļam pilnīgi jaunu publisko būvi vai iekārtojam jaunu telpu, iespējams virzīties uz universālā dizaina principu ievērošanu. Šeit minēšu tikai universālā dizaina septiņus principus:

Pielietojuma taisnīgums
Pielietojuma daudzveidība
Vienkāršs un intuitīvs dizains
Uztverama informācija
Iecietība pret kļūdām lietojot
Vajadzīga neliela fiziska piepūle
Izmantots nepieciešamais izmērs un telpa

Lai gan par universālo dizainu iespējams runāt plaši, tomēr, manuprāt, skaidrojums ir iekļauts pavisam vienkāršā noteikumā – tā ir vide, kuru ikviens vienādi ērti var izprast, izmantot un visam piekļūt. Runājot par universālo dizainu, tiek domāts ne tikai par cilvēkiem ar invaliditāti, bet gan par daudz plašāku iedzīvotāju grupu. Tie ir bērni, gados veci cilvēki, vecāki, cilvēki ar dažādām traumām un tostarp arī ar invaliditāti. Viens no mūsdienās vislabāk atpazīstamajiem universālā dizaina simboliem varētu būt automātiskās durvis. Sākotnēji tās tika izgatavotas cilvēkiem ar kustību traucējumiem, kam bija grūti vai pat neiespējami atvērt durvis pašu spēkiem, bet šobrīd mēs jau nevaram iedomāties nevienu intensīvi lietojamu publisku ēku bez automātiskajām durvīm. Ja tādu nav, jūtamies apjukuši un pat nedaudz piekrāpti. Kā rāda novērojumi, ja līdzās būtu gan parastās, veramās durvis, gan automātiskās – lielākā daļa cilvēku visbiežāk izvēlētos automātiskās durvis.

Savukārt, situācijās, kad būve jau ir veca un lielus rekonstrukcijas darbus tajā veikt nav iespējams, nepieciešams nodrošināt pieejamību. Pieejamai fiziskai videi publiskajās telpās ir noteikti standarti, kas sīki aprakstīti Latvijas Būvnormatīvos. Tos ievērojot, vidi var padarīt pieejamu tik lielā mērā, lai cilvēki ar invaliditāti spētu tikt ar visu galā saviem spēkiem. Piemēram, senā pagājušā gadsimta namā tiek iekārtota uzbrauktuve 5% slīpumā, bet tā tiek iekārtota pie sētas durvīm, jo ielas pusē pie galvenās ieejas tādu uzbrauktuvi pielikt ir neiespējami. Tā tiek nodrošināta ēkas pieejamība, tas ir ērti, bet tomēr cilvēkiem ratiņkrēslā ir jāizmanto sava speciālā ieeja.

Diemžēl dažreiz gadās, ka arī sētas pusē vietas nav tik daudz, lai uzbrauktuve nebūtu pārāk stāva un tomēr būtu izmantojama. Pa reizei ir redzēts skats, kur slīpums veidots tieši uz pakāpieniem, kas noteikti nekā neuzlabo iespēju iekļūt telpās, drīzāk var tikai novest pie traumas. Tieši tāpēc vienmēr ir svarīgi saprast, cik lielas var būt atkāpes no noteiktajiem standartiem. To iespējams izvērtēt, tikai cieši sadarbojoties ar organizācijām, kas pārstāv cilvēkus ar invaliditāti. Gadījumos, kad atkāpes no būvnormatīviem tomēr ir pieļaujamas un var uzlabo piekļuvi, to sauc par saprātīgu pielāgojumu. Lai arī tas nav labākais risinājums, tomēr var izrādīties noderīgs situācijās, kad citas izejas nav.

Taču, lai cik arī daudz domājam un runājam par pieejamības jautājumiem, ne Latvijā, ne arī Eiropas Savienībā nepieejamas vides radītie ierobežojumi netiek uzskatīti par diskriminējošu faktoru. Iespējams, tieši tāpēc aizvien ir gluži normāli, ka bērnam ar kustību traucējumiem ir iespēja izvēlēties tikai dažas no pieejamām skolām, ka nedzirdīgiem cilvēkiem nav iespējas apmeklēt teātri, jo netiek rādīti lugas teksta subtitri, vai arī ka cilvēkam ratiņkrēslā Covid-19 analīzes jānodod uz ielas, jo pakāpiens ir pārāk augsts, lai iebrauktu laboratorijas teltī…

Kad Jonotans saviem spēkiem mēģināja nokļūt uz skolu, viņš saprata, ka šis ceļš būs viņam neuzvarams, jo pie stāvajiem kalniem nav pakāpienu, un pāri upei nav uzbūvēts tilts. Te viņš satika vecu vīru, kam bija spārni, tomēr viņš nespēja lidot, jo tie bija kļuvuši pārāk vāji. Jonotans saprata, ka ne viņš viens kalnu pasaulē nespēj lidot. Viņš jautāja – kāpēc tad visas skolas, mājas un veikali ir tik augstu kalnos? Un vecais vīrs atbildēja – tas vienmēr tā ir bijis, jo lēmumu pieņēmēji nesaprot, kā tas ir, ja nespēj lidot. Tad mums viņiem tas jāpaskaidro, sauca Jonotans, jo arī viņi kādu dienu kļūs veci un nevarīgi!

Tad nu skaidrosim lietas kopā!

Starptautiskie dokumenti:

Eiropas Parlamenta un Padomes dokumenti:

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA (ES) 2019/882 (2019. gada 17. aprīlis), par produktu un pakalpojumu piekļūstamības prasībām
Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulas (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006
Eiropas Parlamenta un Padomes regula (ES) Nr. 1304/2013 (2013. gada 17. decembris) par Eiropas Sociālo fondu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1081/2006

Latvijas likumdošana, vadlīnijas un pētījumi

Ekonomikas ministrijas interneta vietnē pieejamie normatīvie akti, kas regulē būvniecības jomu Latvijas Republikā un Eiropas Savienībā un ir attiecināmi uz publiskajām būvēm un telpā un publisko ārtelpu
Ieteikumi cilvēku ar redzes traucējumiem vides pieejamības standartu izstrādāšanai un ieviešanai Latvijā
Labklājības ministrijas izstrādātais materiāls (projekts) “Vides pieejamības Standarts publiskām būvēm un telpām” (pieejams Sociālās iekļaušanas politikas departamentā).
Labklājības ministrijas Metodika horizontālā principa “Vienlīdzīgas iespējas” īstenošanas uzraudzībai 2014.–2020. gada plānošanas periodā
Latvijas Republikas Tiesībsargs, pētījums “Augstākās izglītības pieejamība personām ar invaliditāti”
Liepājas Neredzīgo biedrība, Vadlīnijas būvnormatīvu piemērošanai attiecībā uz vides pieejamību personām ar funkcionāliem traucējumiem
Metodika horizontālā principa „Vienlīdzīgas iespējas” īstenošanas uzraudzība 2014. – 2020.gada plānošanas periodā
MK 2002. gada 27.decembra noteikumi Nr. 610 “Higiēnas prasības izglītības iestādēm, kas īsteno vispārējās pamatizglītības, vispārējās vidējās izglītības, profesionālās pamatizglītības, arodizglītības vai profesionālās vidējās izglītības programmas”.
MK 2009. gada 20. janvāra noteikumi Nr. 60 “Noteikumi par obligātajām prasībām ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām”.
MK 2013. gada 30. aprīļa noteikumi Nr. 240 “Vispārīgie teritorijas plānošanas, izmantošanas un apbūves noteikumi”.
MK 2014. gada 14. oktobra noteikumi Nr. 628 “Noteikumi par pašvaldību teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem”.
MK 2014. gada 19. augusta noteikumi Nr. 500 “Vispārīgie būvnoteikumi”.
MK 2014. gada 2. septembra noteikumi Nr. 529 “Ēku būvnoteikumi”.
MK 2015. gada 30. jūnija noteikumi Nr. 331 “Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 208-15 “Publiskas būves””. Izdoti saskaņā ar Būvniecības likuma 5. panta pirmās daļas 3. punktu.
MK 2015. gada 30. jūnija noteikumi Nr. 340 “Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 211-15 “Dzīvojamās ēkas”.
MK 2017. gada 13. jūnija noteikumi Nr. 338 “Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem”.
MK 2017. gada 4. jūlija noteikumi Nr. 402 “Valsts pārvaldes e-pakalpojumu noteikumi”.
Priekšlikums – Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz produktu un pakalpojumu pieejamības prasībām
Taktilie uzraksti
Vadlīnijas būvnormatīvu piemērošanai attiecībā uz vides pieejamību personām ar funkcionāliem traucējumiem

Autors: Gunta Anča, eksperte vides un procesa pieejamības jautājumos (SUSTENTO)