Pietiekams kustību daudzums ir viens no labas veselības pīlāriem jebkurā vecumā. Un runa ir ne tikai par fiziskajām kustībām, bet arī gana intensīvu smadzeņu aktivitāti, neļaujot sev iesūnot. Kaut arī daudziem šķiet, ka vecumdienas ir domātas pelnītai atpūtai, mediķi atgādina – jo aktīvāks dzīvesveids, jo ilgāk izdosies saglabāt jaunību. Protams, ne katrs var 60 gadu vecumā sākt kāpt kalnos, taču katrs var kustēties vismaz atbilstoši tam, ko paradis darīt gadu desmitiem, vai arī atrast aktīvu hobiju savu iespēju robežās, uzsver “Veselības centra 4” geriatrs prof. Jānis Zaļkalns.
Svarīgi neapstāties!
“Seneka ir teicis – dzīve ir brīnišķīga, kad tā iet pa nogāzi lejup. Un tā arī ir – cilvēks ir uzkrājis pieredzi, visu mūžu strādājis, tagad var baudīt darba augļus un priecāties par bērnu un mazbērnu mīlestību. Tomēr novecošanas gaitā ir ļoti svarīgi sagalabāt tās pašas funkcijas un spējas, kādas konkrētam cilvēkam ir piemitušas iepriekšējās desmitgadēs mūža garumā,” stāsta geriatrs prof. Jānis Zaļkalns.
Viņš skaidro: atsakoties no ikdienā ierastajām mentālajām un fiziskajām darbībām, gan kustības, gan domāšana, analīze un citas kognitīvās spējas diezgan ātri piemirstas vai kļūst apgrūtinošas. Tāpēc regulārs treniņš – vai tas būtu sports, dejas un pastaigas, ierastie dārza darbi, ikdienišķā krustvārdu mīkla vai mūžizglītība – ir galvenais profilaktiskais prevencijas pasākums, lai viss, ko cilvēks dzīves laikā ir spējis paveikt, maksimāli ilgi saglabātos arī indivīda trešajā attīstības posmā, ko saucam par novecošanu. “Vecumdienas ir rezumējums tam, kas ar cilvēku noticis dzīves laikā. Gan dzīve, gan novecošana katram cilvēkam rit personalizēti, ļoti atšķirīgi un daudzveidīgi, tāpēc grūti pateikt konkrētu vecumu, kad jāsāk domāt, kā veselīgi novecot. Taču pats svarīgākais ir aktivitātes saglabāšana tādā līmenī, kādā cilvēks gadiem ir dzīvojis,” stāsta Jānis Zaļkalns.
Robežlīnija – aiziešana pensijā
Kritisks brīdis jebkura cilvēka dzīvē ir aiziešana no darba tirgus. Ja cilvēkam nav skaidrs, ko darīt tālāk, var sākties nepamatota sevis pažēlošana – “es jau tagad varu neko neplānot, esmu brīvs cilvēks, kā sanāks, tā būs labi”. Tomēr strukturēta dzīve un ikdienas notikumu plānošana ir iemaņas, kas jāņem līdzi arī tālākajā, ar darbu nesaistītajā dzīves posmā.
“VC 4” geriatrs stāsta: “Kamēr cilvēks ir darba tirgū, viņam jādzīvo pēc noteikta režīma: jāmostas pēc pulksteņa, jāiet cilvēkos, darba apstākļi ir tādi, kādi ir, tiem jācenšas maksimāli pielāgoties. Protams, dienā, kad tas viss pēkšņi beidzas, ne viens vien jūtas kā no laivas izmests. Arī tad, ja iešana pelnītā atpūtā ir paša izvēle, nevis piespiedu pasākums, aktuāls paliek jautājums, ko darīt rīt un parīt, kas vispār vēl dzīvē būs. Strukturēta ikdiena palīdz saglabāt dzīvē asi, pa kuru virzīties.”
Speciālists norāda, ka mentāli traumējoši ir rīkoties tā, kā Latvijas sabiedrībā rīkojas ne viens vien darba devējs: gados vecāks cilvēks atnāk uz darbu, un viņam vienkārši pasaka “paldies, no rītdienas tu vairs neesi vajadzīgs”. Nespēja ar cieņu pateikties par mūža ieguldījumu, tā vietā sagādājot šādu negaidītu spērienu, var radīt traumu uz visu atlikušo dzīvi, liekot cilvēkam sev jautāt, vai tiešām viņa mūžs nav bijis neko vērts.
Nogurdināt sevi atbilstoši spējām
Nav tāda viena vecuma, kad sākt domāt par veselīgu novecošanu – vecumdienas ir jaunības atspulgs, rezumējot visu, kas ar cilvēku noticis un kā viņš par sevi rūpējies. Ja jaunība bijusi tik trauksmaina, ka nav atlicis daudz laika domāt par savu veselību, iespējams, pārkāpjot 50 gadu slieksni, būs vajadzīgs zināms restarts, lai vecumdienas baudītu atbilstošā kvalitātē. Tomēr daudzi gaida aiziešanu pensijā, lai beidzot atpūstos, kā nākas, nevis trauktos no viena notikuma uz nākamo. Jānis Zaļkalns brīdina – atpūsties ir labi, taču, jo ilgāks būs miera periods, jo grūtāk nāksies sevi atkal iekustināt, pavājināsies koncentrēšanās spējas un atmiņa.
“Pat tādas iemaņas un prasmes, kas dzīves laikā ir trenētas gadu desmitiem, var ļoti īsā laikā reducēties un piemirsties. Jo garāks “nulles” jeb atpūtas cikls, jo sarežģītāks vai pat neiespējams var izrādīties restarts. Vienlaikus cilvēkam ir jāsaglabā iespēja izvēlēties, ciktāl savas ierastās aktivitātes iekļaut dienas ritējumā. Runājot par fiziskām aktivitātēm, es jebkura vecuma cilvēkam jautāju – vai pazīstat patīkamu noguruma sajūtu pēc slodzes? Lūk, šāda patīkama noguruma sajūta pēc fiziskas slodzes arī būs rādītājs, cik daudz sevi nodarbināt. Ir jākustas, bet tas jādara ar prieku! Svarīgi necensties par varas makti sevi pārvarēt vai kādam apliecināt savu varēšanu, jo tas var beigties ar veselības problēmām. Bet veselīgs, patīkams nogurums cilvēkam ir vajadzīgs jebkurā vecumā!” stāsta geriatrs.
Cilvēkam ir jāgrib mainīt savu dzīvi pašam
Labāk vēlāk nekā nekad – neapšaubāmi šis teiciens ir jāņem vērā jebkurā dzīves jomā. “Uzsākt aktīvu dzīvesveidu seniora vecumā ir labi, par ko atgādina arī Sabiedrības integrācijas fonda kampaņa “Atvērtība ir vērtība” ar uzsaukumu “Laiks darīt tagad”! Tomēr jāpatur prātā, ka rezultāts būs tikai tad, ja tas būs paša seniora lēmums, nevis bērnu vai mazbērnu spiediens,” brīdina Jānis Zaļkalns. Tas gan nenozīmē, ka senioru par šādām iespējām nevajag informēt. Un tas arī nenozīmē, ka ikdienas paradumu maiņai vienmēr jābūt tieši tādai, kā to iztēlojušies apkārtējie.
“Mēs dzīvojam daudzveidīgā, bagātīgā informācijas telpā, kur cilvēks uzzina daudz lietu, par kurām pats nemaz nav padomājis. Varbūt kāds mokās ar bezmiegu, bet tad izlasa, ka diena ir domāta rosībai, nevis diendusai, un tad arī naktī ir vieglāk gulēt, – lieliski, paradumu var lēnām mainīt! Ja opis vienmēr uzskatījis, ka vienīgais kārtīgais ēdiens ir cepti kartupeļi ar speķi un olu, bet tagad mērc pārslas beztauku jogurtā – jāpriecājas par to! Ja cilvēks rosās mazdārziņā vai vienīgajā puķu dobē – uz priekšu, nav obligāti jānūjo, jebkādas kustības ir labas! Galvenais, lai nevis vaimanā par grūtumu, bet dara ar prieku tik, cik var, – bet ne mazāk un ne vairāk,” uzsver Jānis Zaļkalns.
Mīlošu ģimeņu problēma – pārprasts atbalsts
Redzot, ka seniors sagurst un sašļūk, viņu noteikti var un vajag sapurināt, bet katrai tādai sapurināšanai jābūt pozitīvai – tu vari, tu varēsi, tev izdosies, norāda Jānis Zaļkalns. Kā liecina viņa pieredze, lielākās problēmas mēdz piemeklēt vismīlošākās ģimenes. “Ja seniors sāk raizēties, vai viņam izdosies mājas pašaprūpes darbiņi, uzkopšana, ēdiena gatavošana, ko saka mīlošā ģimene? Omīt, nepūlies, mēs paši! Apciemo savu senioru, visu viņa vietā izdara, jo tā ir ātrāk un vienkāršāk. Taču pareizi būtu senioram, kurš sāk šaubīties par saviem spēkiem, ļaut darīt pašam, pārliecināties, ka izdodas, paslavēt par izdošanos, kaut arī tas prasa laiku, un tad palīdzēt, ja tiešām vajadzīgs. Pārāk rūpējoties, mēs atņemam cilvēkam to prasmju instrumentāriju, ko viņš trenējis mūža laikā, un negribot veicinām viņa iemaņu atslābumu un norietu,” atgādina geriatrs.
Jānis Zaļkalns labprāt citē psiholoģi Skaidrīti Liepiņu, kura teikusi – cilvēkam nav tik svarīgi pielikt gadus dzīvei, kā dzīvi gadiem. “Kustība ir dzīvība, un dzīvība ir kustība gan smadzeņu šūnai, gan muskuļu šķiedrai. Tāpēc nevajag skaitīt soļus, ko dzīve neesi spēris, skaiti tos, ko esi spēris!” iesaka Jānis Zaļkalns.