Sabiedrības integrācijas fonda un SKDS veiktā aptauja liecina – lielāko distanci Latvijas iedzīvotāji ietur ar čigāniem jeb romiem: 33% iedzīvotāju negribētu strādāt kopā ar romiem, 47% negribētu romus savā ģimenē, bet 36% nevēlētos dzīvot romiem kaimiņos. Apmēram 40% atzīst, ka viņiem ar romiem ir bijusi negatīva pieredze. Divām trešdaļām šādas negatīvas pieredzes nav, tomēr attieksme pret cittautiešiem ir ārkārtīgi piesardzīga.
Sniedzot intervijas, man ir nācies ar jautātāju apspriest gan labo, gan slikto, bet publiskajā telpā nereti tiek atspoguļots tikai pozitīvais – re, kāda forša romu meitene, kā viņai viss sanāk, viss taču ir kārtībā! Bet tas ir nepareizi, jo diskriminācijas noklusēšana nelauž stereotipus.
Diskriminācija mūsu sabiedrībā ilgstoši ir bijusi un, lai kā negribētos to atzīt, vēl kādu laiku būs. Lai gan situācija palēnām uzlabojas un cilvēku tolerance aug, aizspriedumi, kas valdījuši gadsimtiem ilgiem, nav atmetami vienā dienā un pat ne vienā desmitgadē.
Pats grūtākais, saskaroties ar diskrimināciju, ir bailes, ka viss sliktais, kas ar cilvēku notiek, ir saistīts nevis ar viņa zināšanām, profesionalitāti vai personību, bet gan ar etnisko piederību. Gan skolā, gan uzsākot darba gaitas, man vienmēr ir bijusi iekšēja vajadzība sevi maksimāli labi parādīt, izdarīt vairāk nekā citiem, jo es vienmēr esmu jutusies sliktāka, nepilnvērtīga, par kaut ko vainīga. Veselīgi domājot, tā nebūtu jābūt, taču šis iekšējais diskomforts, ko rada apkārtējo aizspriedumi, ir ļoti iegājies un izskaust to ir sarežģīti. Un tomēr klupšanas akmens nav meklējams šodienas darba devēju vai kaimiņu attieksmē. Viss sākas skolā.
Man paveicās – skolā sāku iet pie sirsnīgas un iecietīgas klases audzinātājas. Viņai nebija svarīgi, ka neesmu latviete, viņa pret visiem bērniem izturējās vienādi. Bet paralēlklasē mācījās divi čigānbērni, brālis un māsa – viņu dzīve skolā bija neizturama, jo paralēlklases audzinātājai bija sava attieksme, kas līdz ar to izveidojās arī pārējiem klases bērniem, kuri pirms tam pat nezināja, kas ir čigāns. Brāli un māsu tik ļoti terorizēja, ka pēc pāris gadiem viņi no skolas aizgāja. Nereti dzirdam pārmetumus, ka romi ir slinki, negrib mācīties. Bet es nevaru tam piekrist – ir ļoti grūti, ja esi viens pret visu pasauli.
Arī man skolas laikā ir nācies piedzīvot pazemojumus. Es to nestāstīju vecākiem, negribēju, lai viņi justos sāpināti. Mamma ļoti gribēja, lai bērni mācītos, lai mums būtu izglītība un labākas iespējas, nekā bija viņiem ar tēti. Es skolā biju starp teicamniekiem, izcilniekiem, un tad atkal sākās problēmas – ja tu labi mācies, tātad esi skolotāju mīlulītis. Man tomēr izdevās iegūt draugus. Tas ir ļoti atkarīgs no katra cilvēka, vai bērnības traumām izdodas tikt pāri, vai arī tu tur iestrēgsti.
Tieši problēmas skolā ir iemesls, kāpēc ir tik daudz mazizglītotu romu. Ja tev jau no pirmās dienas stāsta, ka tu nekas neesi un neko nesasniegsi, tas iedragā pašcieņu un nogalina vēlmi mācīties.
Savukārt bez izglītības pieaugušajam zūd konkurētspēja darba tirgū. Un, ja vēl sejā rakstīts, ka neesi latvietis, tevi neņem pat gadījuma darbos.
Darba pieredze man arī ir veidojusies veiksmīgi, taču ilgu laiku mani pavadīja bailes. Redzēju, kā gāja manai mammai – viņa piesakās darbā, bet, tiklīdz viņu ierauga, tā pasaka, ka vieta ir aizņemta. Vairums darba devēju labprātāk ņems darbā dzērāju latvieti nekā kārtīgu cittautieti. Arī es, ejot uz darba interviju, mēģināju sagatavoties atteikumam: loģiski spriežot, pieredzes trūkuma dēļ, bet patiesībā aiz bailēm, ka mani nepieņems, jo esmu čigāniete. Turklāt darbā, kas saistīts ar kasu sistēmu, ar naudu, sākumā visu laiku baidījos – ja būs kādas nesakritības, viss tiks norakstīts uz to, ka čigāni ir zaglīgi un krāpjas. Par laimi, tā nenotika. Taču daudzi čigānu jaunieši nevar iegūt darba pieredzi, jo viņiem šī iespēja netiek dota.
Ko darīt, lai situāciju mainītu uz labu? Manā dzimtajā Kuldīgā savulaik vienā pamatskolā bija izveidotas speciālas romu klases – dažāda vecuma bērni visi vienā čupiņā mācījās lasīt. Priecājos, ka tās ir likvidētas, jo tas nav veids, kā iekļaut bērnus sabiedrībā. Ja astoņgadīgais un četrpadsmitgadīgais kopā mācās lasīt, pārējiem tas ir tikai iemesls paņirgāties.
Reāls atbalsts būtu pieaugušo izglītošana. Daļai romu vecāku, kas auguši padomju laikos, kad bija kolhozi un fabrikas ar gadījuma darbiem, joprojām ir sajūta, ka gan jau kaut kā galā tiks.
Bet bērns aiziet uz skolu, pirmajās dienās sakaujas, jo viņu apsaukā, un vecāki pasaka – nevajag tev to skolu. Tad ir vērts ar šo ģimeni strādāt sociālajam darbiniekam. Daļa romu vecāku sākumā izrādīs zināmu pretestību, viņi paši varbūt nemaz neprot lasīt, taču ir jādomā, kā šos vecākus uzrunāt. Tāpat vajadzētu strādāt arī ar latviešu bērniem un viņu vecākiem. Bērni ir nežēlīgi, skolas vide nereti pārvēršas par izdzīvošanas spēli, un tas neattiecas tikai uz romiem. Tur būtu jāiesaistās skolas vadībai. Bērniem ir jāsaprot, ka ikvienai rīcībai ir atbilstošas sekas. Un ir jāstrādā arī ar skolotājiem. Iecietība ir jāveido, jo citādais ne vienmēr ir slikts. Bailes no atšķirīgā nāk no pieaugušajiem, bērni tikai atdarina to, ko redz un dzird.
Mūsu sabiedrība kļūst multikulturāla, taču mēs neesam tam gatavi. Manai mammai ir 60 gadu, un viņai ir grūti pierast, ka čigānus tagad sauc par romiem. Nav jau svarīgi, kā tevi nosauc. Svarīga ir intonācija, kā tas tiek pateikts. Var ieviest visas iespējamās regulas, bet, ja dzīvē nekas nemainās, tam nav nozīmes. Vienlaikus es ticu, ka mēs saņemam to, ko dodam. Stāsts ir ne tikai par “viņiem”, bet arī par mums pašiem. Arī romiem ir savi aizspriedumi un, kā izturēsies pret citiem, to arī saņemsi atpakaļ.
Mana miera osta ir vecāku mājas. Viņi mani vienmēr ir atbalstījuši un iedrošinājuši. Romi ir ļoti viesmīlīgi un izpalīdzīgi cilvēki. Starp mums ir daudz talantīgu cilvēku, lielisku mūziķu un amatnieku, taču izglītības trūkuma dēļ talants nereti tā arī paliek ēnā. Ja mums lūdz palīdzību, mēs palīdzam, nepētot, kam. Un ļoti ceram to pašu saņemt pretī.