Diskusijās par un ap lietu attīstību Baltijas jūras reģionā Latvijas puses pārstāvju vidū bieži ir vērojams izbrīns – kā tad tā, citas valstis mūs un mūsu pozīciju nesaprot, neredz kontekstu, balstās stereotipos un banalitātēs. Taču, kad runa ir par bēgļu un migrācijas jautājumiem Vidusjūrā, ne mazāka neiedziļināšanās faktos vērojama no šiem pašiem izbrīnītajiem personāžiem. Sauciet to kaut vai par peldēšanās sacīkstēm mītu jūrā, bet labumu no uzvaras šādā spēlē negūst neviens – arī sacīkšu uzvarētājs ne.
Nule kā publicētā ANO Bēgļu aģentūras ziņojumā “Desperate Journeys” apkopoti statistikas dati par bēgļu un migrantu plūsmām Vidusjūras reģionā šā gada pirmajos septiņos mēnešos. Aina ir skarba. Vairāk nekā 1600 cilvēku ir gājuši bojā vai pazuduši bez vēsts. Lai arī ir stipri krities kopējais cilvēku skaits, kuri ierodas Eiropas krastos, nāves gadījumu skaits pieaug. 2017. gada pirmajos septiņos mēnešos noslīka vai bez vēsts pazuda viens no 42 cilvēkiem, savukārt 2018. gada pirmajos septiņos mēnešos proporcija sasniedza vienu no 18. Šā gada aprīlī pie Spānijas krastiem noslīkušo skaits bija viens no 14 cilvēkiem.
Protams, ne visi šie cilvēki ir bēgļi. Taču tiesības lūgt patvērumu ir katram cilvēkam – to garantē gan Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas 14. pants, gan ANO Bēgļu konvencija, gan Eiropas Savienības tiesību normas, gan Latvijas Patvēruma likums. Un lūgt patvērumu ir iespējams, tikai un vienīgi ierodoties kādas citas valsts teritorijā. Arī pret migrantiem būtu jāizturas ar cieņu un pilnībā ievērojot viņu cilvēktiesības pat neregulētas kādas robežas pārkāpšanas gadījumā.
Ja pasaules valstis ir vienojušās, ka “visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi cieņā un tiesībās” (Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas 1. pants), tad nav pieļaujama šī principa anulēšana cilvēka turpmākās dzīves laikā.
Taču publisko diskusiju mītu jūrā ir iespējams daudz kas – arī ar realitāti maz saistītas lietas. Pamatā “pretbēgļu” argumentus var sadalīt trīs kategorijās. Pirmkārt, tiek kultivēts uzskats, ka pastāv tikai ļoti šaura kara bēgļu kategorija, kurai tad jāgarantē minimāls atbalsts, bet ne vairāk, jo tagad taču viņi ir drošībā un mierā.
Otrkārt, tiek apgalvots, ka valstij pirmām kārtām ir jāpalīdz saviem iedzīvotājiem, bet bēgļi ir svešinieki, tāpēc viņiem šāds atbalsts nepienākas. Treškārt, ir pat mēģinājumi apgalvot, ka Latvijai vispār nav jāuzņem bēgļi.
Mazliet sīkāk izskatīsim katru no šiem mītiem. Runas par kara bēgļiem ir maldinošas pēc būtības, jo nav tāda juridiskā statusa “kara bēglis”. ANO Bēgļu konvencija skaidri definē, ka bēgļa statusu cilvēks iegūst “sakarā ar labi pamatotām bailēm no vajāšanas pēc rases, reliģijas, tautības, piederības īpašai sociālai grupai pazīmēm vai politiskās pārliecības dēļ”, turklāt šis cilvēks “atrodas ārpus savas pilsonības valsts un nespēj vai sakarā ar šādām bailēm nevēlas izmantot šīs valsts aizsardzību”. Tāpēc bēgļa statusu var iegūt cilvēki, kuru valstīs nenotiek karadarbība (piemēram, eritrejieši), un ne vienmēr to var iegūt cilvēki, kuru valstis plosa karš (ukraiņi, irākieši, afgāņi). Nav arī nekāda nošķīruma pēc cilvēku vecuma – arī gados jauni vīrieši var saņemt bēgļa statusu. Iebildumi par to, ka “īsti kara bēgļi ir tikai veci cilvēki, sievietes un bērni”, ir klajā pretrunā ar tiesību aktos noteikto. Ja cilvēkam ir piešķirts bēgļa statuss, tad saprātīgākā pieeja no valsts puses ir sniegt pietiekamu atbalstu pilnai cilvēka integrācijai sabiedrībā. Daudzi bēgļi pārskatāmā nākotnē nevarēs atgriezties savās izcelsmes valstīs, tāpēc ir jānodrošina, lai viņiem būtu faktiskas iespējas galu galā kļūt pašnodrošinātiem, strādāt un arī sniegt atdevi uzņemošajai sabiedrībai.
Otrais arguments arī ir maldinošs. Pat neņemot vērā to vienkāršo apstākli, ka dalīt cilvēkus dažādās grupās un tad tās pretnostatīt ir šķeltnieciski, – cilvēks ar Latvijas piešķirtu bēgļa statusu ir piederīgs šai valstij, tātad savējais. Vēl jo vairāk – bēgļa statuss garantē starptautisko aizsardzību, kas Latvijas valstij uzliek pienākumu tādu garantēt, taču ļauj Latvijai arī lūgt palīdzību no citām valstīm šī pienākum izpildei.
Trešais mīts ir ne tikai jau pārāk tuvu fantāziju pasaulei – tas ir pat bīstams. Es neesmu drošības jautājumu eksperts, taču diezin vai kāds apšaubīs, ka scenārijs ar lielāka bēgļu skaita ienākšanu Latvijā pāri Austrumu robežai nevar tikt izslēgts. Kā tādā gadījumā rīkosies Latvijas varasiestādes un sabiedrība? Atbilde uz šo jautājumu ir svarīga gan valsts, gan sabiedrības drošībai. Vai varam sagaidīt, ka ar tādu pašu sparu kā šobrīd attiecībā uz Eiropas dienvidu valstīm, kā Spānija un Itālija, tiks aizstāvēta doma, ka bēgļi jāuzņem pirmajai Eiropas Savienības valstij bēgļu ceļā – tikai tad tā būs Latvija? Vai tiks pieņemta ideja, ka citas Eiropas Savienības valstis var Latvijai piešķirt naudu un robežsargus, taču neuzņemt bēgļus? Ja kāds vēl šaubās un nespēj izšķirties par piemērotāko atbildi, atliek vien iztēloties militāra konflikta situāciju Baltijas valstīs, kurš, pēc zviedru laikraksta “Dagens Industri” aplēsēm, radītu aptuveni miljonu bēgļu. Kādam tie būtu jāuzņem, un nav šaubu, ka šo nastu nepieveiktu tikai un vienīgi kaimiņvalstis.
Bēgļu jautājumu risināšana, ieskaitot cilvēku uzņemšanu, pārmitināšanu no nometnēm uz stabilu dzīvesvietu, kā arī integrāciju, ir iespējama tikai starptautiskas sadarbības kontekstā. Nevienai valstij, ieskaitot Latviju, nevajadzētu justies kā vientuļai salai.
ANO Bēgļu konvencijas preambulā tāpēc ir norādīts, ka “patvēruma piešķiršana var uzkraut pārāk smagu nastu atsevišķām valstīm” un tāpēc risinājums “nevar būt iespējams bez starptautiskas sadarbības”.
Vēl tikai pirms nedaudz vairāk kā 20 gadiem Latvija bija pilnībā izslēgta no šādas starptautiskās sadarbības. ANO Bēgļu konvencija tika ratificēta 1997. gadā. Pirms tam, nestabilajā situācijā pēc PSRS sabrukuma, notika ievērojama migrantu un bēgļu kustība cauri Baltijas valstīm tālāk uz Eiropu. Šiem cilvēkiem Latvijā nemaz nebija iespējas lūgt patvērumu. Tagad Latvija šīs fundamentālās tiesības nodrošina. Iespējams, ka šodien ir īstais laiks iet tālāk attīstībā. To bēgļu skaits, kuriem ir nepieciešama pārmitināšana (resettlement) no bēgļu nometnēm uz drošu valsti, 2019. gadā sasniegs 1,4 miljonus. Savukārt valstu piedāvāto pārmitināšanas vietu skaits 2017. gadā nokritās līdz 75 000. Jāpiebilst, ka pārmitināti tiek tikai visneaizsargātākie bēgļi – sievietes, bērni, no spīdzināšanas cietušie, smagi slimi cilvēki. Kopumā pārmitināšanai kvalificējas tikai maza daļa no visiem 20 miljoniem bēgļu, kuri ir zem ANO Bēgļu aģentūras mandāta. Atlases procedūra notiek ciešā sadarbībā ar uzņemošajām valstīm un garantē drošību.
Vai Latvija atsauksies ANO Bēgļu aģentūras aicinājumiem Eiropai paplašināt bēgļiem piekļuvi drošai un legālai ieceļošanai, arī pārmitināšanai? Tas joprojām ir atklāts jautājums. Taču nevajadzētu aizmirst, ka alternatīva daudziem bēgļiem ir ārkārtīgi bīstami ceļojumi, piemēram, pāri Vidusjūrai. No peldēšanās mītu jūrā neviens nemirst, un uzvarētāji sacensībās var lepoties ar panākumiem, kurš ilgāk, tālāk un dziļāk peldējis. Taču šādas peldēšanās rezultātā pavisam citos ūdeņos diemžēl lielā skaitā mirst citi cilvēki.