Kā ikviena valsts, arī mēs gribam būt atzīti un novērtēti, gribam, lai ar mums rēķinās pārējā pasaule un ciena starptautiskā sabiedrība. Bet vai mēs esam tam gatavi? Jo būšana starptautiskā apritē nozīmē ciešu sadarbību un prasmi pieņemt citādo jeb, citiem vārdiem runājot, pasauli visā tās dažādībā. Kampaņas “Atvērtība ir vērtība” ietvaros veiktie pētījumi liecina, ka gandrīz divas trešdaļas jeb 60% Latvijas iedzīvotāju negribētu, ka viņu darba kolektīvā strādā citu etnisko grupu pārstāvji*. Un tas notiek apstākļos, kad sabiedrības sastāvs kļūst etniski aizvien daudzveidīgāks un sadarbība ir panākumu priekšnosacījums visās jomās.
Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem katrs desmitais Latvijas iedzīvotājs nav ne latvietis, ne krievs. Gada sākumā Latvijā dzīvoja 95 000 citu valstu pilsoņi, no tiem 77% – trešo valstu pilsoņi, liecina Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistika. Protams, lai šeit dzīvotu, cilvēkiem ir vajadzīgs darbs. Un tieši darbavieta ir tā teritorija, kur vairums no mums saskaras ar citu tautību pārstāvjiem. Vai esat kādreiz prātojuši, kas padara darbavietu patīkamu, drošu un komfortablu vieniem darbiniekiem, bet citiem liek justies nomāktiem, nenovērtētiem vai liekiem? Kā darba vide ietekmē darbinieku labsajūtu, produktivitāti un apmierinātību ar savu darbu? Kā uzņēmumu iekšējā kultūra mijiedarbojas ar plašākā sabiedrībā notiekošo?
Piemēram, kā liecina informatīvās kampaņas dažādības veicināšanai “Atvērtība un vērtība” SKDS pētījums, 29% iedzīvotāju negribētu strādāt kopā ar cilvēkiem no Pakistānas. Tas nekas, ka reāla nepatīkama pieredze ar cilvēkiem no Pakistānas bijusi vien 5%, kamēr, piemēram, ar latviešiem – 9% aptaujāto. Ja ir runa par personiskiem kontaktiem, aizdomīgums pret cilvēkiem no Pakistānas ir vēl lielāks, sasniedzot 44%.
Trešā daļa aptaujāto uzskata, ka jābūt piesardzīgiem saskarsmē ar cilvēkiem, kuri ieradušies strādāt mazkvalificētu darbu. Tas nekas, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju ikdienā kontaktējas galvenokārt ar savas tautības pārstāvjiem un personīgi nemaz nepazīst cilvēkus ar citu etnisko piederību, vienalga, vai viņi strādā fabrikā, vai vadošos amatos.
Šie ir tikai atsevišķi piemēri. Diskriminācija skar arī romus, afgāņus, latviešus, krievus, indiešus, ebrejus, sīriešus, patvēruma meklētājus no dažādām valstīm, termiņuzturēšanās atļauju ieguvējus, tos, kuri Latvijā ieprecējušies, ārvalstu studentus, sievietes, vecāka gadagājuma cilvēkus, un šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl. Tiesa, neviens no šiem diskriminācijas veidiem nav nekas jauns, tikai, ņemot vērā izmaiņas sabiedrības struktūrā, etniskā diskriminācija ieguvusi jaunas šķautnes, izvirzoties priekšplānā. Vien 20% Latvijas iedzīvotāju nav aizspriedumu pret citu tautību cilvēkiem, un krievvalodīgie Latvijas iedzīvotāji ir tikai mazliet atvērtāki nekā latvieši.
Lai valsts veiksmīgi iekļautos starptautiskajā apritē, ir jāspēj sastrādāties ar ļoti dažādiem cilvēkiem, kuri nāk no atšķirīgām kultūrām un ir ar atšķirīgām pieredzēm. Arī Latvijas uzņēmumos un organizācijās strādā aizvien vairāk ārvalstnieku, un tas tieši skar arī vietējos iedzīvotājus, kuriem jādomā, kā reaģēt, redzot, ka kolēģis tiek atstumts ādas krāsas, reliģiskās piederības vai kādu citu iemeslu dēļ, un kā saglabāt atvērtību un veselīgu interesi par citām tautībām, vienlaikus nekļūstot pārspīlēti politkorektiem. Dažādības un iekļaušanas pieeja personālvadībā un organizācijas kultūras veidošanā ne tikai iet roku rokā ar demokrātiskas sabiedrības pamatprincipiem, bet arī dod reālas priekšrocības biznesam: sniedz uzņēmumam iespējas radīt jaunus, inovatīvus risinājumu, pilnveidoties un attīstīties, ceļ darbinieku labsajūtas līmeni, palīdz atpazīt katra darbinieka īpašās prasmes un spējas un pēc iespējas efektīvāk izmantot katra darbinieka potenciālu. Tomēr, lai veiksmīgi iedibinātu dažādības principus uzņēmumā un gūtu no tiem maksimālo labumu, ko dažādas kultūras un pieredzes var sniegt, ar demogrāfiski daudzveidīga personāla algošanu vien nepietiek. Pieejama un atvērta darba vide nozīmē veidot tādu iekšējo kultūru, kurā ikviens darbinieks jūtas pieņemts un novērtēts, un tas ir cieši saistīts ar sabiedrībā notiekošo.
Iekšējā kultūra jebkurā līmenī – individuālā, uzņēmuma, kopienas vai valsts – sākas ar katru atsevišķo cilvēku. Mēs visi pazīstam kādu, kurš atgriežas no ārzemēm un sajūsmināti stāsta, cik tur visi ir laipni un smaidīgi, bet pats mājas kāpņutelpā izvairās no kaimiņa, lai tikai nevajadzētu sasveicināties. Lai izprastu citu tautību kolēģus, pajautājiet sev: vai man ir svarīgas attiecības ar kolēģiem? Vai man pašam jebkad ir nācies piespiedu kārtā kaut ko mainīt savos paradumos un rīcībā, lai iekļautos darba kolektīvā? Vai es darbā nekad neesmu juties atstumts? Vai es jūtu, ka iekļaujošas vides veidošana ir arī mana atbildība? Jo tikai tad, kad izpratne par atvērtību kā vērtību un cieņa pret citādo būs pašsaprotama individuālā līmenī un šaurā kolēģu lokā, tā kļūs dabiska arī sabiedrībai kopumā.
Vai mēs, Latvijas sabiedrība, esam pelnījuši starptautisku cieņu un atzinību? Ja to iespējams gūt ar atsevišķiem individuāliem sasniegumiem mākslā, zinātnē un sportā vai augstām vietām tūrisma ceļvežos – noteikti jā, un tas ir lieliski. Ja starptautisku cieņu var izpelnīties ar prasmi sadarboties un pieņemt citādo – iespējams, nē. Ko darīt, lai mainītu lietas uz labu? Pārdomāt savu izturēšanos. Atcerēties mazas lietas – vārdus, svētkus, tikšanās, paužot ikdienišķas rūpes par cilvēkiem. Uztvert nopietni kolēģi, kurš stāsta par to, kā jūtas. Pamanīt, ka kāds tiek atstumts vai izmantots, stāties pretī aizspriedumiem, nesmieties par seksistiskiem vai rasistiskiem jokiem. Un kļūt par to kolēģi, kurš iedvesmo arī citus būt neiecietīgiem pret diskrimināciju, lai kuru tā arī skartu.
*”Atvērtība ir vērtība” pētījumu centra SKDS 2019. gada februārī veiktais pētījums, lai noskaidrotu Latvijas iedzīvotāju viedokli par etniskajām attiecībām Latvijā.