Visos laikos ir bijuši cilvēki, kuriem vara šķiet vilinoša. Kombinācijā ar privilēģijām vara kļūst par līdzekli, kas būtiski ietekmē citu cilvēku dzīvi un spēju rīkoties. To var likt lietā, kļūstot par patiesu līderi un radot labas pārmaiņas. Taču sava spēka un pārākuma izrādīšanai ir arī ēnas puses, kas var izpausties kā nicinājums un neiecietība pret līdzcilvēkiem, it sevišķi tiem, kuri izskatās vai domā atšķirīgi. Jāatceras gan, ka ieņemtās lomas ir nepastāvīgas. Arī pats varmāka rīt var kļūt par upuri un otrādi. Tādēļ ir ļoti svarīgi veidot jauniešu izpratni par tādu sava pārākuma izrādīšanas formu kā diskriminācija.
Pētījumi liecina, ka diskriminācija uz vecuma pamata ir viena no izplatītākajām Latvijā.[1] Tā skar ne tikai gados vecākus cilvēkus, bet arī jauniešus, kas ikdienā gan skolas vidē, gan ārpus tās saskaras ar dažādām neiecietības izpausmēm, tostarp vārdisku aizskaršanu (apsaukāšanu, pazemošanu) un fizisku vardarbību. Sabiedrības integrācijas fonda (turpmāk – SIF) projekta ietvaros veiktā jauniešu aptauja rāda, ka 74 % jauniešu ir saskārušies ar neiecietību. No tiem 40 % to izjutuši uz savas ādas, 15 % redzējuši, kā tiek diskriminēts kāds cits, bet vēl 19 % to piedzīvojuši gan paši, gan redzējuši vērstu pret citiem. Līdzīgi kā sabiedrībā kopumā, arī jauniešu vidū lielākā daļa par piedzīvoto izvēlējušies neziņot ne vecākiem, ne pedagogiem. Savukārt liela daļa to, kuri redzējuši pret citiem vērstu neiecietību vai mobingu, nav iejaukušies un neko nav darījuši, lai upuri aizstāvētu. Lai nostātos pret varmāku, ir vajadzīga drosme, un vienmēr pastāv risks, ka aizstāvis pats var kļūt par upuri. Taču tieši klusēšana un noskatīšanās no malas ir visbīstamākā, jo tā normalizē aizskaršanu, mobingu un diskrimināciju. Tāpēc ir būtiski veicināt jauniešu izpratni par diskrimināciju un tās negatīvo ietekmi ne tikai uz indivīdu, bet arī uz plašāku sabiedrību, un iedrošināt rīkoties, to redzot vai piedzīvojot.
Protams, nevienam negribas nokļūt tajā pusē, pret kuru vēršas pāridarītājs. Bet svarīgi atcerēties, ka šodienas varmāka rīt var kļūt par upuri un otrādi. Diskriminācijas un neiecietības pamatā ir stereotipi, kas kombinācijā ar reālu vai iedomātu varu liek pāridarītājam justies varenam, bet upurim – maznozīmīgam vai mazāk vērtīgam. Taču neviens nevar garantēt, ka, jaunietis, kurš šobrīd aizskar citus, nonākot citā skolā vai vidē, pēkšņi nekļūs par apsmieto un pazemoto. Un tikai retais aizdomājas, kā attiecības skolas vidē var atspēlēties nākotnē, kad, piemēram, pāridarītājs nokļūs situācijā, kurā būs atkarīgs no sava kādreizējā upura labvēlības.
Aizvien nozīmīgāks kļūst jautājums par neiecietību digitālajā vidē. Daudziem (un ne tikai jauniešiem) šķiet, ka digitālā vide nodrošina anonimitāti. Taču internetā neviens nav anonīms. Viss, kas reiz tajā ierakstīts, tur arī paliek, pat ja ieraksts vai profils kādā brīdī tiek dzēsts. Jauniešiem būtiski apzināties, ka vārda brīvība nav visatļautība un par naida runu ir paredzēta kriminālatbildība, kas saskaņā ar normatīvo regulējumu iestājas jau no 14 gadu vecuma. Gadījumos, kad naida runa vērsta pret cilvēka etnisko vai reliģisko piederību, atbildība paredzēta tādā Krimināllikuma sadaļā, kurā noziedzīgam nodarījumam nav noilguma. Tas nozīmē, ka jaunietis, kurš šodien internetā ierakstījis aicinājumu uz vardarbību pret romiem vai musulmaņiem, pie atbildības var tik saukts arī pēc vairākiem gadiem. Jāsaprot, ka interneta vide nav miskaste, kur izgāzt savas dusmas, un sekas izjūt visi. Naidu kurinošu komentāru rakstītājiem jāuzņemas reāla atbildība, savukārt tiem, kam nodarīts pāri, jātiek galā ar psiholoģiskajām sekām. Būtiski, ka diskriminācija un neiecietība neskar un neietekmē tikai konkrēto cilvēku, pret kuru tā vērsta. Tas ir vēstījums katram, kurš pieder pie tās pašas sabiedrības grupas, ka arī viņš jebkurā brīdī var kļūt par upuri.
Katrs cilvēks ir pelnījis cieņu. Kāpēc tomēr jau tik agrīnā vecumā kā skolas gadi šī patiesība mēdz sašķobīties? Diskriminācija ir mazāk labvēlīga attieksme pret cilvēkiem, kuri pieder kādai noteiktai grupai un mēdz atšķirties no vairākuma vai iedomātas “normas”. Visbiežāk nežēlastībā krīt jaunieši, kuri atšķiras vizuāli, kuri citādi domā vai kuriem ir citas intereses atšķirībā no vairākuma. Tāpat aizskaršanas pamatā var būt piederība kādai mazaizsargātai grupai, ko raksturo etniskā vai reliģiskā piederība, invaliditāte vai seksuālā orientācija. Šīs ir tā saucamās sociāli jutīgās pazīmes, kas personai ir kopš dzimšanas, nav atkarīgas no cilvēka izvēles, ir ļoti cieši saistītas ar identitāti un nav praktiski maināmas.
Cik izglītoti esam par diskrimināciju un vai protam to atpazīt, – to katrs var noskaidrot SIF iniciatīvas “Izdevīgie ceļojumi” mājaslapā. Ne velti valda uzskats, ka pārmaiņas radīsies, mainoties paaudzēm. Iedrošinot jauniešus atpazīt diskrimināciju un aktīvi vērsties pret to, mudinot kļūt par atbalstu citiem jauniešiem, mēs kā sabiedrība tās patiešām veidojam.
[1] Discrimination in the European Union – December 2023 – – Eurobarometer survey