Cilvēki ar invaliditāti Latvijā nereti saskaras ar diskrimināciju darba tirgū. Tā, piemēram, Sabiedrības integrācijas fonda pētījums “Dažādības kompass 2023” atklāj, ka cilvēki ar veselības problēmām Latvijas darba tirgū joprojām ir izstumto lomā, turklāt īpaši “nevēlami” darbinieki ir personas ar garīgās un intelektuālās attīstības traucējumiem – gatavību nodarbināt šādus cilvēkus pauž vien 31 % darba devēju. Arī personas ar kustību traucējumiem, ja viņu kvalifikācija un pieredze atbilstu prasībām, savās komandās uzņemtu tikai 58 % darba devēju.
Līdz šim nacionālajā līmenī un arī Darba likuma kontekstā par personu ar invaliditāti parasti ir tikusi uzskatīta persona, kurai ir noteikta invaliditātes grupa saskaņā ar Invaliditātes likumu. ES tiesību aktos “invaliditāte” ir plašāks jēdziens, nekā to definē nacionālie likumi, iekļaujot ne tikai personas, kurām oficiāli atzīta invaliditāte, bet arī tās, kuras saskaras ar ilgstošiem fiziskiem, garīgiem vai psihiskiem traucējumiem. Līdz ar to notiek pāreja no medicīniskā modeļa (centrā slimības esamība), kurā tiek uzsvērta cilvēka nespēja un atkarība no līdzcilvēkiem, uz cilvēktiesību pieeju (kādas ir cilvēka funkcionēšanas spējas, neraugoties uz slimības esamību), kurā uzsvars ir likts uz personas aktīvu iesaisti sabiedriskajos procesos, spēju dzīvot patstāvīgu un neatkarīgu dzīvi. Tādēļ diskriminācijas novēršana darba tirgū attiecas uz ikvienu, kurš saskaras ar šķēršļiem profesionālajā dzīvē veselības problēmu dēļ.
Pēc Pasaules veselības organizācijas aplēsēm aptuveni 16 % pasaules iedzīvotāju jeb aptuveni 1,3 miljardi cilvēku dzīvo ar invaliditāti.
Latvijā 2022. gadā oficiāli bija reģistrēti 197,4 tūkstoši cilvēku ar invaliditāti.
Šajā jomā ir bieži sastopami aizspriedumi − darba devējiem ir tendence par zemu novērtēt darbinieku ar invaliditāti produktivitāti vai darba spējas, kā arī pārspīlēt uzlabotas vides pieejamības izmaksas. Primārais diskriminācijas novēršanas pamats būtu darbinieku atlases process, kurā pretendenti tiek atlasīti pēc profesionālajām zināšanām un prasmēm, nevis pēc fiziskām pazīmēm.
Tāpat arī uzlabota vides pieejamība un digitālā piekļūstamība ir svarīgi aspekti ne tikai cilvēku ar invaliditāti piesaistei, bet arī citās situācijās, piemēram, nodrošinot pieejamu darba vidi īslaicīgu veselības problēmu gadījumā un veicinot daudzveidīgu klientu piesaisti.